Latvija un Eiropa ilgi dzīvojušas naivās cerībās, ka Krievija mainīsies

Uldis Šmits

Pirms desmit gadiem, kad Latvija iestājās Ziemeļatlantijas aliansē un Eiropas Savienībā, tikai retais domāja, ka ir iespējama nopietna konflikta izraisīšanās starp Rietumiem un Krieviju. Maskavas politikas asākie kritizētāji tolaik bija pašas Krievijas pārpalikušie demokrāti.

Tomēr, laikam ritot, Eiropai kļuva arvien grūtāk apgalvot, ka partnerība ar Krieviju balstās ne vien uz savstarpēju ekonomisko atkarību, bet arī uz citām t. s. kopīgajām vērtībām. Tiesa, kad Vladimiru Putinu 2008. gada maijā Kremlī aizstāja moderno tehnoloģiju un britu rokgrupas “Deep purple” fans Dmitrijs Medvedevs, eiropiešiem radās miglainas cerības. Viņi arī sliecās uzskatīt, ka Krievijas iebrukums Gruzijā un “gāzes karš” pret Ukrainu ir norakstāms uz premjera krēslu ieņēmušā Putina visaptverošās ietekmes rēķina, kura varbūt ies mazumā… Galvenokārt Gruzijas dēļ ES 2009. gada 7. maijā sāka savu Austrumu partnerības programmu. Tajās pašās dienās ASV prezidents Baraks Obama piedāvāja Maskavai uzlabot jeb restartēt attiecības, ko daudzi novērtēja kā Vašingtonas novēršanos no Austrumeiropas. Savukārt Medvedevs 2010. gadā apstiprināja Krievijas jauno militāro doktrīnu, kura iztēloja NATO par galveno draudu. Minētā doktrīna, NATO ģenerālsekretāra Rasmusena vārdiem, “neatspoguļo reālo pasauli”, tomēr ASV un Eiropa pamazām atskārta, ka Maskava uz šo pasauli lūkojas ar visai īpatnēju skatījumu. Ko iemiesoja, piemēram, manevri “Zapad 2009″, kuros tika simulēts iebrukums Baltijas valstīs un preventīvs kodoltrieciens Varšavai. Krievija izstrādāja arī nacionālās drošības stratēģiju, kas, starp citu, paredzēja radīt īpašu “humanitāro un informatīvo vidi” NVS un Baltijas telpā.

Latvija savai aizsardzībai atvēlēja ļoti maz līdzekļu un neko nedarīja pret gāzes monopola diktātu, toties veltīja ievērojamus diplomātiskos pūliņus, lai organizētu Valda Zatlera vizīti Krievijā. Viņa braucienu Latvijā dēvēja par “aukstā kara beigas” simbolizējošu un tādu, kas, kā sacīja bijušais valsts galva Guntis Ulmanis, “pavērs slūžas”… Šie spārnotie izteikumi apliecināja vai nu mūsu politiskās elites nepārspējami augsto naivuma pakāpi, vai Kremļa lobiju rosības iedarbīgumu, bet varbūt abus vienlaikus. Rietumos vēl atlikušās ilūzijas par Krieviju noplaka jau 2011. gada nogalē, kad kļuva pavisam skaidrs, ka Medvedevs ir fiktīva pagaidu izkārtne. Kas gan nebija liels pārsteigums, tomēr veids, kādā tika izkārtota īstā saimnieka atgriešanās, izraisīja protestus pat Krievijā un deva ieskatu, kā varētu risināties politisko lietu kārtošana Kremļa veidotajā Eirāzijas Savienībā.

Latvijas augstākās amatpersonas laikam beidzot ir sapratušas, ka Putins ir gatavs lietot spēku “krievu zemju” pakļaušanai. Bet vēl burtiski Krimas anšlusa priekšvakarā Rīga nodevās, izmantojot Ulmaņa teicienu, “slūžu atvēršanai” no Austrumiem nākošajai naudai un ietekmei. Arguments, ka to dara arī citi, neskan pārliecinoši, jo Maskavas attieksme pret Baltijas valstīm vienmēr atšķīrusies, piemēram, no attieksmes pret Rietumeiropu. Un tur pret Krieviju izturas krietni piesardzīgāk. Spriežot pēc publiski pieejamajiem Baltijas valstu drošības dienestu atzinumiem, slūžu atvēršanai nepavisam nebija piemērots brīdis. Atzinumi ir diezgan līdzīgi, bet Baltijas valstu vadītāju izteikumi liecināja par dažādu situācijas izpratni. Igaunija un Lietuva bija pretstats hipnotizētajam trusītim Latvijai, kas, šķiet, uzskatīja, ka tāda poza jāieņem valsts “ilgtermiņa interesēs”. Kāpēc tā, joprojām paliek, kā saka, labs jautājums. Maskavas informācijas karš vienādā mērā skāra visas Baltijas valstis un notika jau kopš neatminamiem laikiem. Krievijas militārā spēka izmantošana pilsoņu “aizsardzībai” ārzemēs bija paredzēta jau 2010. gadā pieņemtajā doktrīnā. Krievijas militārie izdevumi strauji pieauga, militārā klātbūtne pie rietumu robežām pastiprinājās. Šīs un citas pazīmes norādīja – Kremļa mērķis izdevīgā brīdī “mainīt drošības ainavu Austrumeiropā un Centrāleiropā” (Džons Kerijs) nav gluži fantāzija. Katrā ziņā Baltijas valstu vēsturiskā pieredze ir pietiekama, lai baltieši Ukrainas notikumu sakarā nejustos kā nokrituši no plaukta. Tomēr Latvijas politiķi tādi izskatījās. Turklāt viens otrs – nav runa par “Saskaņas centru” vai Ždanoku – ir izcēlies ar samērā dīvainiem izteikumiem. Nepatīkamākais, bet varbūt ne nepareizākais skaidrojums ir tāds, ka tajos atspoguļojas dažu mūsu ietekmīgo ļaužu tuvība Putina “krievu pasaulei” – saprotama valoda, korupcijas kultūra un biznesa darījumu metodes. “Krievu pasaule” nav izkurtējušie Rietumi un pat var izrādīties ļoti ienesīgs pasākums. Agresija Ukrainā šos ļaudis pārsteidza un liek justies drusku neērti – galu galā no Eiropas arī ienāk nauda. Bet viņi ir pārliecināti, ka agrāk vai vēlāk viss turpināsies pa vecam. Un gribēs iekāpt divreiz vienā upē.